Katru rītu autobus pilns ar pavecām sievietēm ar saplūktiem pļavu vai dārza ziediem vai tirgū nopirktām rozēm. Brīnos par viņu agro spēju celties un pēdējas rudens brīvdienās doties pie mīļoto kapu vietām. Viņu acīs saskatāmas nelielas skumjas dēļ projām aizbraukušajiem mazbērniem un zemē ieraktiem klasesbiedriem, vīriem un draugiem. Un tas ir tikai no rītiem. Kad pienāk kārtējie kapusvētki visi Latvijas kapi pārpildās ar cilvēku bariem. Kāds satiek sen neredzētu draugu, radinieku vai kaimiņu. Par ko arī ir stāsts 27.oktobrī pēdējo reizi rādītajā izrādē "Kapusvētku PR" pēc Valda Lūriņa iestudējuma, iestudēta Nacionālajā teātri.
Stāsts jau īstenībā nav par kapiem, par to sakopšanu, bet gan par to kā trīs vecas tantes, kas ikdienā garlaikojas vientulībā, sarīko traci, proti, noziegumu, lai pievērstu uzmanību, lai pilsēta, kas agrāk bija pārpilna ar cilvēkiem atkal atgūtu elpu. Nav īsts noziegums, tik salauzti ziedi un aprakstīts soliņš. Tā nu sākas noziedznieka meklējumi kā laikā atklājas dažādi savstarpējie jaunību strīdi, kas tad nozīmēja daudz, bet tagad šķiet smieklīgi. Tā jau tajā dzīvē notiek, esot mazs krīti zemē un raudi par salauztajām lellēm, nedabūtajām konfektēm, bet pēc pāris gadiem, kad pārdomā neseno pagātni, pasmejies par savām tā brīža emocijām. Katram laikam sava sāpe. Bērnībā tev sāp par konfektēm, jaunībā par mīlestību, bet vecumdienās? Laikam jau par aizgājušo dzīvi, nepiepildītajiem sapņiem. Skaists ir šīs izrādes mācītāja monologs. Stāsts par nāvi.. dziļš stāsts.
Runājot par nāvi, kas tā tāda vispār ir? Dzīves noriets, beigas. Vispār tas ir posms, ko piedzīvojam ne vienu vien reizi dzīves laikā. Posms, kad mirst kaislīga mīlestība, kad izgaists sajūtas, intereses, hobiji. Tas viss ir daļa no nāves. No nāves jau nav vērts bīties,vienalga, ka mēs paliekam vieni, cilvēks visu dzīvi rit viens. Nāve jau ir savā veidā brīvība, kas skar tos cilvēkus, kam šajā zemē vairs nav pienākumu. Nāve sāp tuvajiem, jo cilvēks ir egoistisks un bēdā slīgst par zudušajiem glāstiem, sarunām un cita veida saskarsmes ar to cilvēku, kas klusībā tiek aprakts. Pēc laika tas pāriet , un sirds sāpē ietrīc brīdī, kad atskaties fotogrāfijās, kas putekļiem klātas stāv uz plaukta vai kad ar ziediem rokās dodies uz kapiem kapusvētku pavadījumā. Tie svētki nav domāti mirušajiem, bet gan dzīvajiem, kas atgriežas uz vietu, kur agrāk skatoties uz vēl esošu miesu teica ardievas. Tagad jau tārpi noēduši to miesu, drēbes. Tai nav ādas, orgānu. Bet vienalga cilvēks tur atgriežas, jo tā ir pēdējā vieta, kur šķiet, ka šis cilvēks tomēr ir blakus.
Vispār izrāde ir nedaudz banāla, bet smieklīga. Kaut kas jau atstāj iespaidu no tās izrādes, kaut vai tas, ka es aizdomājos vai man nebūtu jānožēlo sava dzīve tajā brīdī, kad ar trīcošām rokām turēšu skaistākos pļavas ziedus pie savu radinieku kapa vietām kapusvētku ietvarā. Šī nebūtu tā izrāde, kuru aizrautībā varētu vērot atkal un atkal, bet tomēr, ja kādreiz šī izrāde atgriezīsies atpakaļ, aizej!
Stāsts jau īstenībā nav par kapiem, par to sakopšanu, bet gan par to kā trīs vecas tantes, kas ikdienā garlaikojas vientulībā, sarīko traci, proti, noziegumu, lai pievērstu uzmanību, lai pilsēta, kas agrāk bija pārpilna ar cilvēkiem atkal atgūtu elpu. Nav īsts noziegums, tik salauzti ziedi un aprakstīts soliņš. Tā nu sākas noziedznieka meklējumi kā laikā atklājas dažādi savstarpējie jaunību strīdi, kas tad nozīmēja daudz, bet tagad šķiet smieklīgi. Tā jau tajā dzīvē notiek, esot mazs krīti zemē un raudi par salauztajām lellēm, nedabūtajām konfektēm, bet pēc pāris gadiem, kad pārdomā neseno pagātni, pasmejies par savām tā brīža emocijām. Katram laikam sava sāpe. Bērnībā tev sāp par konfektēm, jaunībā par mīlestību, bet vecumdienās? Laikam jau par aizgājušo dzīvi, nepiepildītajiem sapņiem. Skaists ir šīs izrādes mācītāja monologs. Stāsts par nāvi.. dziļš stāsts.
Runājot par nāvi, kas tā tāda vispār ir? Dzīves noriets, beigas. Vispār tas ir posms, ko piedzīvojam ne vienu vien reizi dzīves laikā. Posms, kad mirst kaislīga mīlestība, kad izgaists sajūtas, intereses, hobiji. Tas viss ir daļa no nāves. No nāves jau nav vērts bīties,vienalga, ka mēs paliekam vieni, cilvēks visu dzīvi rit viens. Nāve jau ir savā veidā brīvība, kas skar tos cilvēkus, kam šajā zemē vairs nav pienākumu. Nāve sāp tuvajiem, jo cilvēks ir egoistisks un bēdā slīgst par zudušajiem glāstiem, sarunām un cita veida saskarsmes ar to cilvēku, kas klusībā tiek aprakts. Pēc laika tas pāriet , un sirds sāpē ietrīc brīdī, kad atskaties fotogrāfijās, kas putekļiem klātas stāv uz plaukta vai kad ar ziediem rokās dodies uz kapiem kapusvētku pavadījumā. Tie svētki nav domāti mirušajiem, bet gan dzīvajiem, kas atgriežas uz vietu, kur agrāk skatoties uz vēl esošu miesu teica ardievas. Tagad jau tārpi noēduši to miesu, drēbes. Tai nav ādas, orgānu. Bet vienalga cilvēks tur atgriežas, jo tā ir pēdējā vieta, kur šķiet, ka šis cilvēks tomēr ir blakus.
Vispār izrāde ir nedaudz banāla, bet smieklīga. Kaut kas jau atstāj iespaidu no tās izrādes, kaut vai tas, ka es aizdomājos vai man nebūtu jānožēlo sava dzīve tajā brīdī, kad ar trīcošām rokām turēšu skaistākos pļavas ziedus pie savu radinieku kapa vietām kapusvētku ietvarā. Šī nebūtu tā izrāde, kuru aizrautībā varētu vērot atkal un atkal, bet tomēr, ja kādreiz šī izrāde atgriezīsies atpakaļ, aizej!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru